DZEJA

A. E. Rubene

Dzīres

Mutuļo domas,
mutuļo jūtas,
spēlē lomas,
aizlaikos gūtas!

Lasi sūtras,
min senas tekas,
kājas kūtras -
izbaudi sekas!

Tev ārpus visiem
rāmjiem būs kāpt
vai arī viesiem
būs dzīrēs slāpt!

Lej vīnu, lej,
trinkšķini stīgu,
pa mīnu dej -
savu laicību!

Mutuļo domas,
mutuļo jūtas,
spēlē lomas,
aizlaikos gūtas!

Ūdenskritums

Viss savu gaitu rit:
pulkstenis stundas sit,
plūst upes straume
kā paredzama gaume.

Iet diena pēc dienas,
apkārt tās pašas sienas.
Vilnis vilnim seko,
bet satver - neko.

It viss bijis šķitums:
apraujas vienmuļais ritums,
priekšā ūdenskritums.
Ūdenskritums.

Acumirklīgs klusums,
brīdi sastingums.
Dārdi, dārdi, dārdi,
apraujas vārdi.

Priekšā nāves vārti.
Izvilcis dzīves kārti,
nu savu drosmi rādi! 
Tu laika vārtos stāvi.

Zvaigžņu kari

Vardarbība - mīlestība,
varoņkalve - izturība.
Kultūrkauja, varenība:
tilts vai mūris pussabrucis?

Pasaules kartē apjucis
veras mans mīļais pusaudzis.
Drošību kāds ir nozadzis,
vērtību birkas pārsaucis.

Es runāju trīs valodās,
bet saticība nerodas.
Kaimiņi aizvien vēl sodās,
kuram vairāk zvaigžņu rokās.

Patiesība dzimstot mokās,
lai jums visiem labi sokas!
Gribu saprast tikai vienu,
kad mēs apskausim ikvienu?

Rožu vārti

Es zinu, ka tu mīli,
es zinu, ka tev sāp.
Bet pacieties vēl brīdi,
es nākšu palīgā.

Rīt un arī parīt
uz Zemes valdīs miers.
Vien šonakt tev un man
ir sāpes jāiztur.

Pār laukiem joņo vēji,
un Pērkons ducina.
Viņi ir mani sūtņi,
šonakt apstāsies laiks.

Turi līdzās esošos,
turi, kaut arī sāp.
Mums katru mūsu guni
ir liesmās jāuzpūš.


Visur degoši mūri,
un prātos izmisums.
Mums vajag kvēlas sirdis,
kas liesmām pāri stāv.

Kur vien skaties – krāsmatas,
vien dažviet uzmirdz zieds.
Mums vajag savīt rozes,
kaut ērkšķi dzeļ un dur.

Rīt un arī parīt
uz Zemes valdīs miers.
Vien šonakt tev un man
ir sāpes jāiztur.

Dīvaini tas izklausās
par naidnieku mums mirt.
Bet tumsu uzveic gaisma,
nevis tērauds un svins.


Palīdzi savīt rozes,
sniedz rokas vainagā!
Ļauj lodēm trāpīt sirdī,
kopā tās necaurdurt.


Mēs esam ugunsmūris,
kurā vīrusi dziest.
Mēs esam viena Tauta,
mēs esam Pasaule.

Pār laukiem joņo vēji,
un Pērkons ducina.
Viņi ir mani sūtņi,
šonakt apstāsies laiks.

Rīt un arī parīt
uz Zemes valdīs miers.
Vien šonakt tev un man
ir sāpes jāiztur.

Aptverošais

Es esmu dzeja,
dzīvība dziedoša.
Es esmu deja,
kustība mūžīga.

Tver, tver mani, tver,
nāc līdzi nāc līdz!
Sper, sper soļus, sper
pa vijoles stīgu!

Esi nots, esi
Manā partitūrā!
Esi ods, esi,
Sīc mūžības jūrā!

Sacel vētru, jā!
Liec viļņiem atkal rimt!
Mūsu dejas ritmu
Pats droši diriģē!

Es, zeme zem kājām,
Tevi turēšu.
Es, ieelpa tava,
noslīkt neļaušu.

Dzīvība

Es nevēlos tapt samalta
ekonomikas dzirnakmeņos.
Es nevēlos tapt iemūrēta
nākotnes laikmetos.
Es esmu šeit un tagad:
bez rāmjiem,
bez savas pagātnes krāmiem.
Es esmu ne sapnis, bet dzīvība.
es esmu ne ilgas, bet brīvība.
Es esmu visa būtība:
jautājums un atbilde.

Om

Mūžība, mirklis:
laiva un irklis,
okeāns avotā.

Klusums – svētmirklis,
troksnis ir dzirkles
radības audumā.

Viens, divi, trīs, vēl:
tā dzīvība zeļ
Domjūtu pasakā.

Dainu vārti

Dainu dārzs un Dainu vārti:
Dailes vārdi, Laimas stādi.
Stāsti mīļo pasaciņu,
rādi man ceļu, kamoliņ!

Vijas ceļš, kā upes loki
senā gultnē pa senteku.
Taka, taka, mana taka!
Kur tā aka, ko apraka?

Senču senču zintis manas,
Jūsu vārdi man ir dārgi.
Dainu dārzs un Dainu vārti,
Dailes vārdi, Laimas stādi.

Teci, nu teci, kamoliņ,
teci tu manā sirsniņā!
Sveicini Sauli, Pasaulīt,
caur Mēnesi šūpoles kar!

Lolo manu Pasaulīti,
visu saimi, manu dzimtu!
Lolo to un samīļo tu,
pirms rudens nāk un atbrīvo.

Rudens krāso lapas un rauj;
par zemi tām tapt, lai tu audz.
Pasaulīt, Pasaulīt manu,
dziedi manā sirsniņā nu!

Sauleszaķi

Kļūdu nav, ir tikai notikumi
un notikumu horizonts.
Staru kūļi ir kā paukotāji:
tie liecas, kad pretinieks šķeļ.

Sauleszaķīšus nenotvert nekad,
tie dejo un dejo arvien.
Caur pūļiem un sūkļiem gaisma spēj nirt.
Vien uzmini, kur tā nu mirdz.

Zemzemes saltumā sēkliņa stīdz;
uguns virve virszemē drīz
plauks kā pasaka palīdzēt.
Kur to meklēt, nesaka laiks.

Dejo ar ēnu, dejo ar smaidu,
dejo ar Sauli vainagā!
Trīs zvaigznes kā viena mūžība gail,
trīs zvaigznes mūs kamolā tin.

Mīļo, mīļo, nāc otru samīļo!
Šūpojies ar mani dejā,
pat ja nav ritma un soļus tu jauc.
Trīs zvaigznes mūs samīļot sauc.

Kamenīte

Dziedi, dziedi, dziedini
milzu pļavā, kamenīt!
Zum, zum-zum, zum-zum-zum, zum!
Visus ziedus izlodā!

Katrā ziedā rētaudi
Saulei pretī kāpnes ceļ.
Vizu, vizu, vizuļo
vainagi un žuburi.

Katrā ziedā zvaigznīte
gaida mazo ziņnesi.
Stāsti, stāsti, stāsti mums,
cik daudz zvaigžņu kaimiņos.

Vējš mēdz atnest nezāles,
nes mums, draudziņ, nektārus!
Sakņu sakņu tīklojums
reizēm žogos atduras.

Tīklo, tīklo, kamenīt,
mūsu pļavā pasaulīt’!
Zum, zum-zum, zum-zum-zum, zum!
Atnes citu parakstus!

Klusu, klusu dūci tu;
tu mūs visus pazīsti.
Tava dziesma savieno
mūsu smaidus vainagā.

Dzeju angļu valodā lasīt šeit.