Brīvība
Mēs negribam karu. Tas vienmēr prasa upurus, iznīcina, atstāj drupas. Bet dažkārt tas klauvē pie mūsu durvīm, ar nāves dvesmu tik sasmakušu un trūdošu. Tādēļ, lai arī mieru mīlošiem, mums jābūt bruņotiem.
Mēs vēlamies izvairīties no kaitējuma. Mēs balsojam par harmoniju. Bet reizēm ar mīlestību nepietiek vai drīzāk mīlestība nozīmē mūri. Mēs gribam, lai robežas būtu atvērtas, bet dažkārt vajag robežsardzi. Mēs gribam piedot mūsu kaimiņiem, kuri jau atkal pārkāpuši robežas. Mēs gribam viņiem dot vēl vienu iespēju ieskatīties mums acīs un godāt tiltus, kas celti gadsimtiem.
Bet dažreiz mums jāsadedzina tilti, uz kuriem mēs abi reiz skūpstījāmies. Mēs varam būt izaudzinājuši savus bērnus iecietīgus un daudzvalodīgus. Bet, ja mēs nenovilksim robežu, kuru nekad nepārkāpsim, karš saplosīs viņus gabalos, kamēr piesardzība tikai atstās rētas.
Mēs gribam novecot kopā, pieņemt viens otra dīvainības un koncentrēties uz labāko. Bet reizēm mīlestība nav mūžīgi mūžos un brīdinājuma zīmes tiek palaistas garām. Mēs vēlamies dziļu saikni un saknes, kas ļauj mums aizsniegt zvaigznes. Bet reizēm mīlestība nozīmē attālumu, lai pārtrauktu sāpīgo cēlienu. Viņi pārkāpa robežu un atstāja mūs asiņojam; mūsu bērni to visu redzēja.
Nav mēs un viņi. Mēs jūtam kā viens. Mēs jūtamies vieni. Mums vajag apskauties un sadoties rokās. Mums jābūt drošībā. Mūs vajag pabarot. Mēs esam pelnījuši pietiekami daudz vietas un atpūtas. Bet dzīve nav vienīgi bauda. Kad pretī sniegšanās nav sadzirdēta, cieniet distanci, atkāpieties! Tas nenozīmē, ka nekad nerunāsim. Bet, lai atkal staigātu, turklāt vēl blakus, mums dažreiz vajadzīgs attālums.