Beigas un boksa rings
Katras Beigas ir jauns Sākums. Tā ir klišeja. Tas ir salti un patētiski. Tu nevari ne nomirt, ne īsti atdzimt. Tu gribi piedot; tu gribi aizmirst. Bet tu nevari. Gandrīz, bet ne gluži, tas viss ir neīsti. Dzīve šķiet neīsta. Simulācija Frankenšteina Līgavas dzemdē. Tā ir mirusi. Un tomēr tā arī staigā. Izļodzītām kājām, dzemdei degot kā pēc dzemdībām, pat ja tev nekad nav bijis dzemdes, nekad nav bijis bērna. Tavas rokas trīc, un tavas lūpas. Uguns dedzina, svilinot iekšas. Tevis vairs nav. Tu esi piesists krustā; tu esi sadedzināts. Tu vari saost degušas miesas smārdu, un mutē ir skābe. Tu esi novalkāts, līdz pašai pēdējai saprašanas skrandai.
Tu zini, ka jābūt jaunam sākumam, bet tu neredzi nākotni. Nevienu, kurā spēj sevi iztēloties. Tu vēlies turēties pie idiomātiskās virves, bet nav virvju, pie kā tverties. Tu krīti un krīti, un krīti. Tev vairs nerūp, vai kādreiz maz būs kādas rokas, kas tevi turēs. Tu esi prom. Iekšēji, tu esi prom. Bet tavs ķermenis vēl paliek, ik dienu izciešot elektrības triecienus, par spīti visām tavu ārstu izrakstītajām indēm. Nav veida, kā izbeigt Sāpes. Tās ir pārāk kapitālas, lai ļautu tev kļūt nejutīgam. Tās ir pārāk vājas, lai aprītu tevi vienā gabalā. Tās ir tavs kaps, pagaidām.
Un, vissliktākais, tu vairs neredzi laika bumbu tikšķam. Sienas un rokas pulksteņi pārstāj pastāvēt. Cerība ir aiz jēgas horizonta. Nekāda jēga nav atlikusi. Jēgas un nozīmju spirāle ir devusies prom no tava redzeslauka. Sāpes joprojām liek tavai sirdij sisties. Sāpes veic KPR, pirmās palīdzības reanimējošos soļus, turot tevi krustā, noturot tevi lejā, lai neaizlido projām Vairs Nē Zemēs.
Tavi sirdspuksti kļūst strauji. Tie skrien ātrāk un ātrāk, it kā censtos panākt zaudēto laiku. Tavs kunģis gavē, lai gan centies ēst. Vienkārši Nav Jēgas. Nekādas, kam būtu nozīme. Esi tikai tu un Sāpes, tête-à-tête. Tu esi viens. Tu negribi nevienu citu. Nevienam nebūtu tevi jāredz šādu: kropli, idiotu, bez lamāšanās vai vārdu spēlēm.
Tu esi izdzīvojis karā. Un kari atstāj drupas. Tu esi drupas. Tu esi zaudējis svaru. Daudz vairāk kā domāji. Vai tas ir Cerības svars? Patiesība un Nāve tevi tur, neļaujot tev šķērsot robežu. Vēl nav pienācis tavs laiks, tu zini. Nav jēgas lūgties. Bet kā gan ne, kad tava Cerība ir prom? Kad viņa izvācās, viņa paņēma visu: tavus porcelāna sapņus, tavu matraci, tavu Pegasa riteni. Tas viss ir prom. Tava istaba ir tukša. Iztukšota nozīme, izsmelts mierinājums. Pat ja kāds ir gana laipns, lai tevi mierinātu, tam nav jēgas. Tu esi sasniedzis kritisko robežu.
Un tomēr tu esi šeit. Tavās vēnās ir asinis. Asinis ir arī atmiņās. Un uguns, un plūdi. To nevar noliegt. Tas notika. Tā ir daļa no tā, kas bija. Vai tad Cerība nepaņema arī visu to? Bet nē, atkritumus viņa atstāja. Ar atkritumiem jātiek galā tev pašam, jānoberž tīrus. Varbūt jāatrod cits pielietojums. Varbūt kādreiz. Tu jūties kā narkomāns. Recepšu zāles ir tavs labākais draugs. Un tomēr tās pamet tevi, kad tev tās visvairāk vajag. Tās atstāj tevi šepat: uz Elles sliekšņa. Šķīstītavā. Lai gan neesi reliģiozs, vairs ne, pat ja reiz sensenos laikos varēji lūgties un ticēt. Tajā vairs nav nekāda prieka. Tu zini, ka Cerība ir prom. Nav nekādas iespējas viņu atgūt.
Cerība ir tava bijusī. Un viņa nav greizsirdīga uz sāpēm. Jūs varat pavadīt laiku divatā. Ja paveiksies, Nāve pievienosies, jums būs sekss trijatā. Tas ir armijas humors. Bet tu tur nevari līdzēt. Nedrīkst izturēties rupji randiņā. Tu īsti neko nemeklē, pat ne seksu. Bet Sāpes joprojām ir tepat, gaidot kādu atgriezenisko saiti. Piedrāzt Sāpes! Bet Sāpes paliek. Pat tad, kad esi rupjš, Sāpes ir uzticīgas.
Šī spīdzināšana šķiet vienīgā atlikusī dziņa. Tu sāc skaitīt paisumus un bēgumus, virsotnes un kritumus. Tu sāc skaitīt savu elpu. Iekšā un ārā. Iekšā un ārā. Iekšā iet Humors, ārā iet Sāpes. Humors un Sāpes ir divi sāncenši, divi ķircinātāji. Tu nevari nepasmaidīt. Humors un Sāpes boksējas. Kurš gan uzvarēs? Tu vēlies turēt īkšķus par Humoru, bet Humors ir vājš. Sāpes ir meistars. Sāpes ir melnā josta. Humors. Nu, Humors ir tikai krāns, kas drāž tavas smadzenes. Viņš liek tev smieties, kad tu to negribi. Tev sāp ribas. Tu smoc no zviegšanas. Bet Sāpes ir atpakaļ ar savu izcilo kreiso āķi. Tieši zem zoda. Līdz pašām kaula smadzenēm. Fuck!
Tev piegriezies būt pieklājīgam. Un apriebušies spoguļi un grims. Nekas tevi nevar paslēpt no Sāpēm. Viņa dzen tevi uz priekšu. Tu esi Neviens. Tev jāpaliek Boksa ringā. Sāpes tevi samals miltos, ja neklausīsies. “Pievērs uzmanību!” Sāpes saka. “Pievērs uzmanību! Klausies! Elpo! Izdrāz Humoru! Izdrāz Cerību! Tikai klausies! Klausies manī! Es esmu šeit. Tieši tev aiz muguras. Es esmu tava ēna, no manis tev neaizmukt. Stājies man pretī, ja uzdrīksties! Paliec nokauta zonā, ja vēlies. Bet ne ilgi. Es likšu tev celties augšā. Humors un Cerība nav nekādi sparinga partneri. Viņi ir vāji, viņi nespēj noturēt uzmanību. Nāc, cīnies ar mani! Celies augšā! Es skaitu.”
Un augšā tu esi patiešām, gan spļaujot asinis. Izrādās, ka tev vēl atlikusi kāda piedurkne. Ir daudz puņķu. Tev vienmēr beidzas salvetes. Nekāds morfīns nespēj to visu uzsūkt. OK! Tu esi atpakaļ. Cīnies ar mani! Cīnies ar mani tā, ka Debesis var dzirdēt! Varbūt tas piesaistīs Nāvi. Dažreiz viņš nāk skatīties. Nāve arī ir ziņkārīgs. Cik raundus tu vari izturēt? Vai Sāpes būs uzvarētājs vai tu? Patiesībā, izvēle ir tava. Vienkārši apgūsti cīņas mākslas! Tu jau esi Neviens, kam Nav Kur Krist. Tu esi bijis zemē; tu esi sasniedzis zemāko punktu. Tas ir grūti. Ir tikai ceļš augšup. Celies augšā! Es gribu tevi redzēt boksējamies.
Un rau, te nu tu esi, izsitot sūdus no mentālā boksa maisa. Tu sadosi Sāpēm, vai Sāpes sados tev. Bet tu parādīsi labu cīņu. Nāve vēro. Tu vēlies saglabāt viņa labvēlību. Nāve vēro. Viņš piemiedz ar aci: Ja nu kas, Nāve tevi izvilks. Tas ir jautri. Tas patiešām ir jautri! Tev ir sekotājs. Un kāda ietekme! Ja Nāve skatās, skatās arī dievi. Ak, Dievs! Tu nevari izgāzt šo cīņu. Sūdi! Sūdi! Sūdi! Tev jādara viss iespējamais. Vai esi sagatavojis savu āķi? Tagad? Bliez! Bliez ar mani! Es pat ļaušu tev spert. Pamēģināsim džudo un džiu-džitsu! Ja apsoli būt modrs, iemācīšu tev mazliet tai-či, tad cigun. Mums būs jautri, es apsolu! Tu esi daļa no Neviena. Tu vari nēsāt kādu seju vien gribi. Neviens sagaida jebko. Tu vari izvēlēties savas kārtis, savus gājienus. Tu visu kontrolē.
Tagad stabili! Nestrebsim karstu! Pa ceļam būs daudz sitienu. Tur mēs nevaram līdzēt. Bet mēs tiksim galā. Kopā, mēs to paveiksim, jā gan. Vienkārši dod man roku! Mans vārds ir Sāpes, tavs uzticamais kalps un Kungs. Tu esi mans māceklis, Beigas. Reiz tu mani piebeigsi. Bet es zinu, ka atgriezīšos. Un ja ne, vienkārši zini, ka esi pārvērtēts. Nāve atnāks un tevi savāks. Tātad, kas tev ir ko zaudēt? Izsvīdīsim visu ārā! Izsvīdīsim Boksa ringā! Vari man pateikties vēlāk, nu ir laiks cīņai. Ir laiks kaifot. Rīt ir darbs vēl un vēl. Trenēsimies, dabūsim tevi formā!
Ja neproti cīnīties, kā tu mīlēsi? Tev būs jāsaglabā līdzsvars. Tavs deguns asiņos. Un tev nebūs ļauts sist pretī. Tu nekad nedrīksti sist savu Mīlestību. Bet tu vari iemācīties no Viņas izvairīties. Iemācies būt veiklāks! Iemācies kļūt par Viņas ēnu! Un, kad Viņa domā, ka tu esi rokā, tu paspersi soli sāņus. Tikai vienu maz-mazītiņu solīti. Viņa iekritīs tavās rokās. Jūs dosieties dzīlēs. Ja tu tā vēlies, tad skūpstieties! Kā nu ar Laimīgām Beigām? Tagad nāc cīnies ar mani, nāc cīkstēties! Neliec savai meitenei gaidīt! Dabūsim tevi formā! Iemācies izslēgt Sāpes un ieslēgt Uguni! Iemācies iegūt vēlamās beigas, iemācies mainīt rezultātu!
Vairums cilvēku pat nezina, kā īsti dejot. Viņi ir tik pārņemti ar savām kustībām un visādām absurdām lietām, ka gandrīz nepamana savu partneri. Tās sauc par sociālajām dejām. Vīrietis parasti vada, un dāma seko. Bet tādai nav jābūt īstai dejai. Tai jābūt lielā mērā līdzīgai cīņai, vienīgi mazliet erotiskākai. Būtu jābūt vietai improvizēt. Abiem būtu jāieklausās otrā. Klausies, klausies! Pievērs uzmanību savas partneres noskaņojumam, nekomentē! Kļūsti par mazo soļu meistaru! Ja tava partnere ir skumja, tu liksi viņai pasmaidīt. Viņa redzēs, ka pievērs uzmanību. Sajauc rutīnu, tu negribi viņu garlaikot. Tava šķietamā kļūda izsauks smieklus. Esi tur! Esi tur pilnā modrībā! Viena smalka kustība var likt aizrauties viņas elpai. Paveic to negaidīti! Tu esi Ēna. Tu nāc no Nekurienes. Tu esi Neviens. Viņas neredzēs tevi nākam: zibeni, pirms lakstīgala dzied.
Tikai uzmanies! Tu vari kļūt atkarīgs no Sāpēm. Jūsu attiecības kļūs intīmas. Ko tad, ja vairs nevēlēsies tās izbeigt? Ko tad, ja vairs nezināsi, kurš ir Meistars un kurš vien māceklis? Ko tad, ja tās nav Sāpes, ar ko cīnies? Ko tad, ja tā ir Mīļotā atnākusi maskā? Iespējams esi saticis Vienu Vienīgo, vairāk kā vairums jebkad var kaut uz mirkli skatīt. Ko tad, ja tavas Sāpes ir Mīļotā? Ko tad, ja tev gadās noraut Viņas plīvuru? Vai tu spēsi izturēt šo Svelmi? Mūžīgo Uguni. Jēga izplūdīs no tava tvēriena. Nebūs ne beigu, ne sākuma. Tikai Mūžīgās Mīlestības Nakts.
Dažreiz Mīļotā nāk kā feja, bet lielākoties Viņa apciemo kā večiņa. Viņa var izskatīties jauna, bet Viņas dzīve ir sakropļota. Vai Viņa var šķist veca, bet tu pamanīsi dzirksti Viņas acīs. Neturies pie Viņas! Sāpes tevi atradīs un pārveidos. Mīļotā tevi tur. Nekad nejūties mazāk, lai gan jūti, ka Viņa ir vairāk. Tāda vienkārši ir Sāpju daba. Sāpes ir intensīvas, un Sāpes ir uzticīgas. Sāpes dabūs tevi atpakaļ uz kājām. Tad Viņa atkāpsies, Viņa paslēpsies. Mīļotā tevi vēro. Darini pats savus soļus! Izvilini Viņu no Viņas Valstības! Klausies! Klausies! Pievērs uzmanību! Viņa ir tava elpa un Viņa ir tava dvēsele. Bez tevis Viņa nav it nekas.
Viņa nemeklē seksu. Viņa meklē rezonansi. Ja vari pieskarties kāda būtībai, zini, ka esi mīlējis. Jūsu ceļi, iespējams, nekad vairs nekrustosies, bet stīga, kuru aizskāri, turpinās dziedāt pat pēc tavas nāves. Tāda ir Dziesmu Dziesma; tāda ir Klusuma vara. Vārdi var noaust tīklus, tik saldus kā medus, bet Klusums ir bišu Karaliene. Mīļotā, kura klausās, Vienīgā, kuru meklē.